Godīgi sakot, kad Gustavs Butelis (1978) pirms aptuveni desmit gadiem kļuva par Arstarulsmirus Arsujumfus Tajus, es, līdzīgi nospiedošajam vairākumam, to tulkoju kā cienītais sagāja sierā, kam negadās. Vēlāk, skatoties un klausoties daudzās intervijas, kur šis mūziķis atbild uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, tiek spiests kavēties vienās un tajās pašās atmiņās, un no viņa tiek joprojām prasīts viens un tas pats aTdoDiEt vEcO GuStAvO, sāk likties, ka man un daudziem man apkārt jau no paša sākuma nav bijusi taisnība. Mūziķi un mākslinieki, līdzīgi mums klausītājiem, mainās. Samanta Tīna, redz, maina frizūras. DJ Ella nomainīja kontinentu. Savukārt reperiem vienmēr ir bijis raksturīgi kaut kādā mērā mainīties, attīstot savas prasmes, vai tas būtu flovs, vārdu krājums, intonācijas vai viss kopā. Viņi to dara gan tādēļ, ka pašiem kaifs, ka sanāk arvien labāk, gan tādēļ, ka notiek šī veselīgā sacensība starp žanra kolēģiem. Šīs pārmaiņas parasti ir ļoti pakāpeniskas un nezinošākam klausītājam ar neapbruņotu ausi pat varētu šķist nepamanāmas.
Uzskats, ka jaunāko Arstarulsmirus albumu Pie zemes nevar vērtēt pēc tās pašas mērauklas, pēc kuras vērtējams, piemēram, Edavārdu Ekosistēmas, ir, manuprāt, aplams. Gribi vai negribi, arī šeit dzirdams ritmisks rečitatīvs jeb reps. Vēlaties citu piemēru? ASV dienvidu puses duets Outkast (1994-2007) popularitāti iekaroja nevis ar repu un karstām rindām, bet tieši ar dziedāšanu, kas viņu debijas platē Southernplayalisticadillacmuzik (1994) dzirdama diezgan maz. Tomēr pats Arstarulsmirus jau vairākkārt sevi ir atdalījis no klasiskās LVHH kopienas, radot kaut ko savu. Noslēdzot domu - es nevaru tagad nosaukt nevienu citu piemēru, kur kāds repa izpildītājs būtu izlēmis mainīties tik krasi, kā albuma Pie zemes autors.
Skatoties videoklipu Pa milimetram, kur pa ekrānu plosās Roka no Adamsu ģimenes (jociņš, protams), zem tā rakstīts, ka Albums Pie zemes ir otrais no četru Vēlējuma dziesmu albumu cikla, kurā katrs metaforiski atspoguļos kādu no četrām stihijām - ūdens, zeme, uguns, gaiss. Otrais cikla albums veltīts zemes tematikai, dziesmu tekstos iekļaujot to simbolizējošas izpausmes un asociācijas - daba, kā dzīvības pamats, pašizziņas centieni, attiecības ar sevi un apkārtējiem, pakāpeniska un vienmēr esoša transformācija u.c., kas pasniegtas caur personisku stāstu prizmu. Pilnīgi pat bail paliek gaidot, ko Arstarulsmirus ir paredzējis uguns nodaļai. Ņemot gan vērā tempu, kādā top viņa šībrīža darbi, atļaujos prognozēt, ka autora liesmas mūs skars jau šogad. Gribētos domāt, ka arī pats Arstarulsmirus ir informēts, ka šis pirmelementu dalījums ir pastāvējis jau 5.gs. pirms mūsu ēras jeb riktīgi sen. Mūsu platuma grādos pirms kādiem pieciem gadiem mūziķis Igo ar dzejnieku Mārtiņu Braunu sadarbojās pēc līdzīga principa. Un, kas interesanti, Igo dziesmai Dzeltenās kurpes ir versija arī ar Gustavo pantiem.
TVnet publikācijā Arstarulsmirus skaidro, ka Klausoties vienkopus dziesmu materiālu, secinu, ka šis albums daudzviet ir sanācis krietni personiskāks. Gan muzikāli, gan saturiski Pie zemes skaņdarbu kopumā esmu ielicis gan to izjūtu un emociju spektru, kas ir bijis aktuāls pēdējo pāris izaicinošo gadu laikā, gan to, uz kuru tiecos pašreiz. Šeit atzīšos - tā saucamo ūdens albumu un cikla iepriekšējo posmu Skatu punkti pagaidām vēl neesmu noklausījies. Neko darīt, varbūt kādu dienu. Es gan to neuzskatītu par galīgi nelāgu apstākli, jo tādējādi Pie zemes varu skatīt kā atsevišķu darbu, nevis kā daļu no kā lielāka. Un man ir absolūti nebūtiski, vai autors to tā ir vai nav paredzējis. Iztēlosimies, ka man nav nekādas informācijas par šī mākslinieka līdzšinējo darbību.
Ar dažām kino atsaucēm (Pamestais (2000), Viens pats mājās (1990), Magnolija (1999), Pazudis tulkojumā (2003), Labirints (1986), Zvaigzne ir dzimusi (pieļauju, ka 2018) u.c.), frāzēm, kas atgādina asprātīgus twitter ierakstus (nepilnību pilni, neprātībām prātos...) tiekam ievadīti zemes albumā. Atzīšos, man nav ne jausmas par plates viesmāksliniekiem, jo rokās neturu albuma bukletu ar šo informāciju. Ēēēm.. iztēlosimies, ka tam nav nozīmes. Arī pats Arstarulsmirus albumā šad tad uzdzied. Var just, ka mūziķis tomēr ir drusku ietrenējies kopš Prāta Vētras albuma Tur kaut kam ir jābūt (2008). Fact laiku ķērkšanu un plosīšanos par dziedāšanu, sorry, nenosauksi. Visu albumu caurstrāvo vērojumi, spriedumi un autora dialogs ar kādu mistisku Tu. Šie nav reprezenti, te nevienu nenodirš. Banālākais, ko spēju iedomāties - Arstarulsmirus dziesmu no dziesmas koķetē ar savu otro pusīti, izliekot savas izjūtas kā uz paplātes visu mūsu kopīgam vērtējumam. Drosmīgi, drosmīgi... kā publiski ārstēt iekaisušus hemoroīdus.
Vēlējuma dziesmas, autora vārdiem runājot, ir mūziķa izveidots saturisks virziens, kura dziesmu tekstos akcents titek likts uz vērīgumu pret cilvēka iekšējo pasauli, kā arī sirsnīgu, atbalstošu un cieņpilnu nostāju savstarpējās attiecībās. Līdzīgi kā Trešajā elpā (2010) bija veselas trīs (!!!) Skaidras debesis versijas, šeit mums ir Vēlējuma dziesma 2, kas liek domāt, ka kaut kur ir arī pirmā. Un nākotnē būs vēl vismaz viena. Pretnostatot vārdus lūgšana un vēlmju saraksts, autors it kā paflirtē ar reliģiskām notīm.
Oriģinalitāte ir slidens jēdziens. Ja Arstarulsmirus šo četru pamatelementu dalījumu (ir arī piektais, starp citu) patentētu kā savas izdomas augli, mums būtu pamatojums sašust. Tomēr viņš to redz caur savu individuālo prizmu. Un mēs tiekam aicināti tajā dalīties. Ārpus Aizsargmūra, piemēram... Neko tādu es nekur citur neatceros dzirdējis. Un tas, vai man patīk dzirdētais, ir sekundāri.
ahūna vērtējums: Lai gan virziens, kurā Arstarulsmirus jau labu laiku ir izlēmis doties, nav gluži mans džems, atsevišķi skaņdarbi mani nudien uzrunāja. Autors joprojām zina, ko nozīmē salikt vārdus atskaņās, kas tas flovs ir par zvēru... Pārējais paņēma uz izjūtām, tā teikt. Vienu punktu gan jūtos spiests noņemt par manai ausij pašķībo dāmas dziedājumu iekš Balansējot. Jā, esmu piekasīgs. 7/10
Komentāri
Ierakstīt komentāru