 |
| Viena roka pie Mīlestības, otra - pie Cieņas.. damn. |
Es visai droši varu apgalvot, ka šis Ozola albums daudziem bija pirmais LVHH ieraksts, ko viņi iegādājās, vienalga, CD vai kasetes formātā (personīgi man bija kasete). Mēs kā klausītāji jau bijām nedaudz iesildīti ar singlu Neko 2005 (2000). Un drīz vien pēc tam klajā nāca pirmais pilna garuma albums Cieņa un Mīlestība. Tajā laikā vienaldzīgo, šķiet, nebija. Vai nu Ozols bija kā nostāvējusies krējumplēve pār piena zupu, vai arī pats labākais, ko Latvija jebkad ir pieredzējusi. Tā kā šo albumu es (un ne tikai es, protams) esmu noklausījies nu ļoooti daudz reižu, grūti būs par to pateikt ko tādu, ko kāds jau nav teicis, bet tas man neliedz mēģināt.
Nopietnās ierakstu studijās Ozols gan jau tad vēl nemēģināja iet pa durvīm iekšā. Atlika visai laba alternatīva - underground metālistu stūdžas, piemēram studija Bizness & Baltija, kas tajā laikā atradās Preses namā. Par skaņu inženieri tur darbojās grupas The Hobos basģitārists Mārtiņš Burkēvics. Tāds kā bezbudžeta variants, kas darbojās uz visu iesaistīto entuziasmu, respektīvi, palīdzēt tam trakajam Ozolam radīt kaut ko nebijušu. Šādi tādi procesi notikās arī Imantā, kur atradās rūpnieciskas dabas rajons Abava. Tur bija sajūgtas kopā kādas četras vai cik tur garāžas, kur pie kloķiem sēdēja Skyforger skaņotājs Gints Lundbergs jeb Mēmais. Tādi, lūk, pīrāgi.
Ar laiku gan jau līdzīgi iziesim cauri gan pārējiem OZ soļņikiem (Augstāk, Tālāk, Stiprāk (2002), Dūzis (2003), Neatkarība (2009), Atpakaļ Nākotnē (2015), Neona Pilsēta (2018), Yauda (2020) un 1979 (2023)), gan sadarbībām (Ozols & Tehnikums - Semestris (2017)), kolektīviem (Riga Records (2002), Austrumbloks - Latvieši / Русские (2004)) un tādā garā. Viens, proti, Savs I Savs - Vienā Solī (2011) mums te jau bija. Tagad, kad jau pie durvīm klauvē Ozola un Sudrabu Sirds kopdarbs Dubultslazds, paklausīsimies, ar ko sākās Latvijas repa krusttēva solodarbība. Btw, ja internets man nemelo, Cieņa un Mīlestība nāca klajā 2001. gada 21. jūlijā, kad autoram palika veseli 22 gadi. The more you know...
Spiežam play.
Sākas viss agresīvi ar Atbildi. Jau rakstot par Melikola albumu Paps Mels (2021) pieskāros šim gabalam. Arī Pioniera miksteipā Klauns (2009) figurē šī dziesma. Ļoti spēcīgs, enerģisks albuma ievads, kas klausītājam automātiski liek saprast, ka nekāda ākstīšanās te nenotiks. Fonā skanot minorīgiem stīgu instrumentiem, Ozols mūs nostāda vairāku faktu priekšā: viņš skaidri nošķir draugus no ienaidniekiem, nostājas pret haltūru, nodevību un divkosību un vispār ir pat pārspīlēti kategorisks, jo pēc rindas Joprojām ienīstu visus tos, kas šeit pret mani pilnīgi gribas čalim iedot aliņu un pateikt "Chill, homie. Lai jau." Tomēr.. tad bija citi laiki. Un aizstāvēties vajadzēja mācēt pret visu pasauli, īpaši tad, ja skaitījies reperis.
Šī pati tematika daudz maz turpinās arī nākamajā dziesmā Cīņa, kur piedalās dziedātāja Astra Dreimane jeb vienkārši Astra. Ar šo dāmu Ozola ceļi krustojās tālajos grupas Fact laikos Carnikavā, bmx trasē. Aldis Kalniņš tur bija uzaicinājis ietusēt pāris meitenes, Astru tajā skaitā. Bija paklīdušas runas, ka meitene tīri labi prot dziedāt, un te nu mēs esam.
Ar / pret ko Ozols mēdz cīnīties? Acīmredzot viņš pats to brīžiem nesaprot, bet lielākoties tās ir kaut kādas šaubas, nepārliecinātība un nenoteiktība, kas kavē viņa virzību uz mērķiem un progresu kā tādu. Tam laikam Artis Dzērve un Pēteris Ripa uztaisījuši tīri solīdu videoklipu, par to noteikti cepuri nost un kāju virsū, kā saka. Tas viens efekts, kur kaut kas viens pārplūst par kaut ko citu, liekas gan izmantots drusku par daudz, bet to noteikti atsver klipā redzamo dāmu kleitu garums. Ja pareizi atceros, pie šī klipa izveides Ozols tika, uzvarot LNT (R.I.P.) kaut kādā tur mūzikas konkursā, kur skatītāji viņu pārliecinoši sabalsoja pirmajā vietā.
 |
| Žēl, ka jūtūbs šoreiz nepiedāvā labākas kvalitātes bildi... |
Izceļams gabals ir Aha, kur, kā rakstīts treklistē, Ozolam piepalīdz divas dāmas - Asna un Vella. Agrāk bija tāds klubs Zebra (Merķeļa iela 12, Rīga). Tur uz tusiņiem mēdza nākt tāda meitene vārdā Asnāte, kuras vokāls noderēja šīs dziesmas vajadzībām. Savukārt romu izcelsmes meitene Vella šeit gan dzirdama nav, toties viņa iedziedāja Cīņas krievu versiju.
Zīmīga atsauce uz šo dziesmu ir kolēģa rolanda če (roļiks vairākreiz Ozolam ir palīdzējis uz steidža, btw) albuma Nimfo (2016) dziesmā Dienas Beigas ar Līvas Liepas palīdzību. Gan jau kādu dienu noklausīsimies. Atpakaļ pie lietas. Stāsts būtībā ir par kādu spraigu nakti, kur sākumā ar kādas dāmas palīdzību tiek iegādātas zināmas substances, notiek neliela pakaļdzīšanās ar policiju, drusku apreibināšanās.. beidzas viss, protams, laimīgi. Dziesma ir kā dialogs starp Ozolu un viņa kompanjoni, bet viss pasniegts izteiksmīgi un ar attieksmi. Varētu būt viena no manām mīļākajām albuma dziesmām.
Turpinām ar Sirds, kur dzirdami arī R-Viss un Džuzepe. Bīta vietā šeit mums ir, iespējams, paša Ozola sirdspuksti. Kā nesmēķētājam un tīri sportiska dzīvesveida piekritējam jau kopš bērna kājas, ar sirdi kungam gan jau arī tagad viss ir kārtībā. Dziesmu spēcīgi iesāk Džuzepe:
Turpina R-Viss, kurš tikai ap šo laiku sāk nopietni apsildīt degunu vietējā repa virtuvē. Jāatzīst, jau šeit viņš nodemonstrē savu, khm, netradicionālo pasaules skatījumu. Īpaši necentīšos iedziļināties. Dziesmā viņš tomēr iekļaujas samērā organiski.
Sirdi noslēdz namatēvs. Zīmīgā rinda Un apdirsies no visa šitā, ja tu vēl neesi apdirsies ir uz mūžu iecementēta Netīro Cilpu albumā Melnezera Grāmata (2023), jo ar to sākas Riekstu Armijas dziesma Apdirsies. Ozols, izpildot šo pantu, pakāpeniski palielina apgriezienus, beigās praktiski kliedzot. Dziesmas vēstījumam tas nāk tikai par labu.
Ozols (skit) - mierīga atelpa ar skrāpjiem pa virsu. Man ļoti patīk baslīnija un čerkstošais sempls, ko te varam dzirdēt. Žēl, ka tik īss, manis pēc varēja kaut uz piecām minūtēm šādi turpināt. Nu neko, turpinājumā mums ir Bokss, kur Ozolam pievienojas Astra un grupas "Fact" cīņubiedrs Gustavo. Pēdējoreiz šo dziesmu ierakstā dzirdēju Vecajā Ezītī. Tā kalpoja par lielisku fonu, kamēr Kivičs ar Neidu agresīvi clickbaitoja. Labi, atpakaļ pie lietas.
Sāksim ar jautājumu, kas mani urda kopš pirmās dienas, kad redzēju šīs dziesmas videoklipu. Kas tas par fujaku, kas Ozolam tur iedod pa tāfeli? Tas, izrādās, ir mūziķim pazīstams bokseris vārdā Edgars Kārkliņš, kurš apmēram 90'o vidū kaut kur netālu tusējās ar savu kompāniju. Savulaik kopā uzspēlēts basketbols un tā, samērā sirsnīgi.
Dziesmas pavadījuma autoru mums jau pašā sākumā atklāj Astra. Laimīgā kārtā dabūju izlasīt grāmatu "Beidzot!", kur Gustavo šo bītu min kā vienu no saviem pirmajiem daudz maz nopietnajiem mēģinājumiem kaut ko uzklimperēt paša spēkiem. Ozols šeit skaita, nezinu, it kā nevērīgāk, tik ļoti neiespringstot uz precīzu dikciju. Tāda kā atbrīvotība, ritmiski šūpojoties ringa virvēs. Bokss šeit, protams, kalpo vienīgi par metaforu dzīvei un tās pārbaudījumiem, ar kuriem, gribi vai negribi, ir jātiek galā. Gustavo pantā dzirdam tam laikam mūsdienīgu atsauci no datora klaviatūras komandām laikā, kad šādas ierīces praktiski katram ir pa kabatai. Un kabatā.
Ozola frāze par emociju pievaldīšanu viņam atspēlēsies vēlāk, bet jūs jau zināt to stāstu. Starp citu, vienīgā dziesma albumā, kur basģitāra ir Ozola rokās.
 |
| Gustavo, Astra un Ozols |
Dziesma Vienoti Vienotībā figurēja jau iepriekš minētajā singlā Neko 2005 kopā ar pāris remiksiem un vienu nelielu instrumentāli. Šeit kopā ar Ozolu dzirdams Manipash jeb Emīls Zants. Iepazīšanās notika caur viņa tēvu Ervīnu. Zanta kungs nedaudz nodarbojās ar Fact menedžēšanu un arī bija arī viens no ierakstu izdevniecības Annmary Records vadītājiem.
Atgriežamies pie noskaņās, ko dzirdējām albuma pirmajā dziesmā Atbildi. Agresīvais skaitījums pārsteidz un varbūt pat atgrūž, bet keep in mind, šīs dziesmas iznāca laikā, kad novitātes un citi cunduri bija uz katra stūra. Ja sagadījās, ka klausītāju dotajā brīdī bija pārņēmušas kādas šaubas, nedrošība vai elementāra nepatika pret apkārtējo vidi, šī dziesma kalpo kā svaiga gaisa malks. Vai spēriens pa pēcpusi.
Par Manipash'a skaitīšanu baigi teikt man nav, ko. Nepiestāv ne pavadījumam, kas man liekas samērā sūdīgs (sorry, Gustavo), ne vēstījumam. I guess, viņš vienkārši bija studijā uz vietas, noķēra iedvesmas mirkli un ātri sarakstīja astoņas rindiņas. Pēdējā pantā dzirdamā rinda "Rindās ir spēks, mēs vienība, mana ielas poēma" man savienojas ar Ozola dziesmu Poētu klubs, kur viņam piebiedrojās Nātre. Līdz tam gan vēl jāpagaida desmit gadus.
Zeme, atveries.. Tādus vārdus dzirdēju no viena tā laika kaimiņpuikas, kura māte (skolotāja, btw) gribēja apskatīties, kādu kaseti esmu nopircis, un ieraudzīja dziesmas Sūdi (Ko, Ko, Ko) nosaukumu. Pieaicinot Džuzepi un Kurtu, Ozols mums ieved šajā bengerī, nekautrējoties iepīt kādu piedzīvotu kuriozu. Man kā liepājniekam vienmēr patīkami, haha..
Kurts savā pantā meistarīgi iepin mesidžu, ka katrai rīcībai, īpaši nepārdomātai, ir sekas. Reizēm tās var būt nesamērīgas ar nodarīto, bet dzīvē gadās visādi, un ir jācenšas rēķināties arī ar iespējami sliktāko iznākumu. Pesimistisks reālisms. Ja prognozes tomēr nepiepildās, var just atvieglojumu un turpināt vārīt sūdus līdz attiecīgam rezultātam. Man patīk tā ironija. Žargonismi "gruzīt" un "močīt" tajā laikā noteikti skanēja fresh as fuck. Prieks, ka tie nav zuduši arī mūsdienās. Un Krievijas krimiķi Brālis 2 (2000) Kurts gan jau ir redzējis ne vienu vien reizi.
Arī Džuzepe tajā laikā bija ļoti aktīvs izpildītājs, Sūdus noslēdzot ar paša spriedumiem un secinājumiem, neiztiekot bez veselīgas devas pofigisma. Viņš nekautrējas atzīt, ka savā ir pieļāvis ne tos prātīgākos lēmumus (atrašanās pie stūres alkohola reibumā gan nav lieta, ko derētu atkārtot), bet tā nu šī dzīve rit.
Īpaši neesmu dziesmai Bokss II nekad pievērsis pārāk lielu uzmanību. Līdz šim brīdim. Agrāk es to slēdzu pāri. Varbūt bīts vainīgs. Ja to uztveram kā Boksa turpinājumu (klipā, kā atminamies, Ozols bija uz dēļiem), dzirdam izjūtas un pārdzīvojumu, ko sevī ietver sakāve. Mums patīk lasīt un dzirdēt par uzvarētājiem, pat neaizdomājoties, ka, lai kāds uzvarētu, kādam ir arī jāzaudē. Mūsdienās, protams, ir daži indivīdi, kuru zaudējums visai saprātīgajai cilvēces daļai liktu uzgavilēt..
Kas tas par PEC, kurš šeit izpilda piedziedājumu, absolūti nevienam laikam nav nekādu ziņu.
Piedaloties Astrai un Čižikam, Ozols mūs aizved uz 1976'o gadu. Momentu starp Sex, Drugs & Rock'n'Roll un Peace, Love, Unity and Respect sauca par Disko ēru. Protams, ne sekss, ne narkotikas nekur nepazuda. Klausītājs nonāk klubā, kur viņam viss ir tik jauns un vilinošs, ka vai raibs metas gar acīm (hehe..). Liekot lietā krietnu devu iztēles, autors spēj uzburt ainas, kuras pats vēl nav piedzīvojis. Astras un Čižika dziedājumi skaņdarbu lieliski papildina. Gabals, pie kura var ne tikai šūpināt galvu un vicināt rokas, bet arī pagorīt dibengalu. Es to, protams, nedarīju. Cik atceros.
Vēl viens Gustavo muzons. Neko 2005 (Gustavo Remix) arīdzan ar Astras dalību albumā nonāca, jo ilgā gaidīšana uz galarezultātu, kur sākotnēji bija paredzēts dziesmas oriģināls, Ozolu bija nedaudz izvedusi no pacietības. Līdzīga iemesla dēļ Fact albumā dzirdams Creepin' Shadows remikss, nevis oriģinālversija. Šis Neko 2005 variants vismaz man noteikti patīk labāk par oriģinālu. Dziesmas vēstījums brīžiem var šķist nedaudz miglā tīts , iepriekš nekad nedzirdētā straujā skaitījuma dēļ, bet vai tas šeit ir tik būtiski? Tieši ar šo dziesmu (un klipu.. Jēziņ, kas par klipu..) Ozols pieteica savu solodarbību. Un guess what.. Pēc ceturtdaļgadsimta viņš vēl ir tepat.
 |
| Vells, ku' priecīgs biju, kad šis klips parādījās internetos... |
Operēt ar apkārtējiem, dibināt jaunus kontaktus.. Tā ir tikai viena no daudzajām lietam, kas Ozolam vienmēr ir gājusi no rokas. Kad Latviju sasniedza repa ieraksti, kur galvenajā lomā bija kāda daiļā dzimuma pārstāve, arī tas, protams, likās kas jauns un, atrodot piemērotu kandidāti - samērā vienkārši realizējams. Tā nu tajā pat klubā Zebra sanāca satikt meiteni vārdā Gella. Ja man kāds prasītu, par ko šī krievvalodīgā dāma te runā, es varētu tikai minēt. Laikam mana slāvu mēle vēl nav tik advancēta, kā, dzīvojot Latvijā, varētu gribēties.
Turpinājumā leģendārais Rajons ar dueta R.D.K. piedalīšanos. You can't fuck with this. Ikonisks gabals no sākuma līdz beigām. Stāsts par pretrunīgajām izjūtām, ko piešķir dzīvošana guļamrajona vidē. Nomāktība un dzelzsbetons iet roku rokā ar neparedzamību un piederības sajūtu. Kamēr Ozols rajona dzīvē neko pārāk sliktu nesaskata, jo, c'mon, te ir ģimene, draugi, ko vēl vairāk vajag.. tikmēr Rey's pievērš pastiprinātu uzmanību monētas otrai pusei.
Eals savā pantā bildi triepj vēl drūmāku. Mazgadīgas prostitūtas, narkomānijas attīstība, agresivitāte no policijas.. Traks var palikt. Tā nu tajā rajonā notiek. Par Igora Lingas filmētā klipa izveidi 360 žurnālists Toms Grēviņš īstajā rajonā Mārupes ielā autoram uzdeva pāris jautājumus. Ir vērts noskatīties. That some raw shit.
Ja bliežam, tad bliežam tālāk. Bravūrīgais Spēks ar R-Vi un Džuzepi klausītāju nostāda izvēles priekšā, proti, vai nostāties klusējošā vairākuma pusē, vai pārliecināti paust savu nostāju, nebaidoties no, iespējams, nelabvēlīga iznākuma. Vienkārši jādzīvo ar pautiem, nedrīkst laist garām iespēju pastāvēt par sevi un savu komandu, savādāk atnāks R-Viss un pateiks maukām, lai nokož tev pimpi. Katram sava aizmugure. Man jo īpaši patīk, ka jau tad jauniešu leksikā parādījās vārds ahūna.
Ozols spēku savieno ar ātrumu. Nebrīnos, jo šie jēdzieni iet roku rokā arī fizikā. Strauji mainoties un mijiedarbojoties dažādiem apstākļiem, nav grūti palaist garām kādu izdevību, tādēļ jātur acis vaļā.
Džuzepe savā pantā nostājas pret vecas mūzikas atgremošanu. Nezinu, ko ar šādu informāciju iesākt zinot, ka viens no repa pavadījumu izveides stūrakmeņiem ir samplēšana. Arī dažām kaverversijām nav nekādas vainas. Gribētu cerēt, ka viņš ar beigtas cūkas atraugām bija domājis ko citu. Galu galā, neviens nav aizliedzis iesamplēt arī atraugas..
Pirms pievērsties bonustrekiem, izskan minorīgi nomierinošais Ceļš (Outro). Pareizi vien ir, man būtu grūti iztēloties, ko šādam pavadījumam likt virsū. Un šeit ir šī ceļa sākums.
Uz albuma vāka nākamie trīs gabali nav atrodami. Pirmais no tiem ir Bokss (DJ Vital Remix Instrumental). Gustavo veidotā pavadījuma paātrināta un pagarināta versija, drusku pamainot vietām klucīšus un šo to noņemot nost un pieliekot klāt. Rezultāts ir tīri klausāms. Vai DJ Vital ir tas pats, ko atradu instagramā, nezināšu teikt. Otrais gabals Bokss (Krievu versija) sīkākus paskaidrojumus neparasa.
Un beigu beigās - Bokss (pied F[ei]K, Gustavo). Kad lasīju Ulda Rudaka grāmatu Rokupācija, manu uzmanību piesaistīja saruna ar grupu F[ei]K. Sāksim ar nosaukumu. Tika paņemts angļu vārdiņš fuck, uzrakstīts latviski (fak) un izrunāts angliski. Viņu albums The Inevitable (2001) joprojām ir pieejams, tāpat kā intervija Plašsarunu projekta Faktogrāfija otrajā sezonā. Kas man likās interesanti - Rokupācijā grupa stāstīja, ka ne Korn, ne Limp Bizkit nevarot ciest, dodot priekšroku Queen un tādā garā. Nu nezinu, pēc Merkūrija tur neviens neizklausās.
Nobeigumā.. man nekas nebūtu pret, piemēram, arī Cīņas skanējumu alternatīvākā izpildījumā. Tāds Crazy Town vaibs varētu sanākt. Paga..
ahūna vērtējums: Es tajā laikā biju sīks tīnis ar čellu uz muguras un platām biksēm kājās. Klausoties šo albumu, bikses šķita daudzreiz vērtīgākas par čellu. Un visu pārējo. 10/10
Komentāri
Ierakstīt komentāru