Sākumā nedaudz zinātnes, lol. Kur tik skaties, mums apkārt ir elektronika. Aizmiegam ar rokaspulksteni, kas čista ir gudrāks par piektklasnieku. Dienas paiet dažāda izmēra ekrānu priekšā, un informācijas straumju nežēlīgās krāces mūsu laiviņu mētā asinis stindzinošā tempā, kas mums arvien vairāk traucē atpazīt daudz rāmākos realitātes apgriezienus. Tā apmēram. Rezultātā mēs tiekam pie popkorna smadzenēm. Nezinu, vai neatgriezeniska diagnoze, bet vismaz iemācījāmies kaut ko jaunu. Par vizualizāciju paldies māksliniecei Terēzei Strādniecei. Viņa, starp citu, radīja arī Eda Ekosistēmu bildītes. Talantīga lēdija, noteikti ir vērts paturēt acīs.
Tikai retajam LVHH klausītājam par Eliotu (Juris Štrāls) nav izveidojies savs priekšstats. Viens ar siekalainu muti bļaus, ka nokļūšana par supergrupu dēvētā Singapūras Satīna rindās šo mākslinieku ir sabojājusi tiktāl, ka uz atlabšanu vairs nav nekādu cerību. Cits tomēr pratīs novērtēt autora brīvprātīgo iešanu līdzi laikam / aktualitātēm. Es tikai priecājos, ka viens no manai ausij tuvākajiem latvju reperiem ir izlaidis jaunu materiālu. Mākslinieki mums joprojām nav neko parādā. Drīzāk ir otrādi. Tā kā - pērkam merču, vakcinējamies, un kādu dienu būs jau labi. Protams, ja Eliots neizdomās steidždaivot.
Uz jautājumu Kāpēc stulbais? autors atbild šādi - Laikā, kad es ar to sāku nodarboties, reps reti kuram likās "gudra" izvēle. Reperus neviens neuztvēra nopietni, un bieži vien tam bija pamatoti iemesli. Manuprāt, bez kārtīgas pašironijas devas nevar uztaisīt ne baudāmu mākslu, ne "prikolu". Es cenšos taisīt abus vienlaicīgi. (nospēru no delfiem, sorry). Šī pašironija Eliota darbos redzama jau kopš '07. gada, kad viņa panti parādījās otrajā Pagrīdes Karaļvalsts Ierakstu izlasē. Drīz vien sekoja debijas soloalbums Sērijas (2008), bet divus gadus vēlāk miksteips Stāvvietas (2010). Tālāk jau minētais Satīna periods, kam pagaidām fināls nav redzams, jo tai komandai nudien sokas labi tas, ko viņi dara. Lai kas tas arī nebūtu.
Lai kā arī to negribētos atzīt, bet bez vienas rokas googlē šo ierakstu klausīties nav vērts. Vismaz man, jo jau pirmais gabals Ho Chi Minh City mani aizved uz Vjetnamas apdzīvotāko pilsētu Saigonu. Bīts no Bostonas, wow. Multikulturāli. Varbūt tas ir kāds mājiens uz Vjetnamas militāro jandāliņu, kas vilkās no 1955. līdz 1975. gadam, līdzi paraujot miljoniem vainīgu un nevainīgu dzīvību...? Labi, ko nu par to skumjo. Viena no albuma ievirzēm ir tagadnes pretstatīšana pagātnei. Eliotam nekas neiet ne uz apli, ne spirālē. Vismaz tādu iespaidu autors mums vēlas atstāt. Runājot par iespaidiem, Reklāmistu balle uz Liepājas bīta noņem rozā brilles tiem, kam liekas, ka nav nekā labāka par kopiraitera darbu. Pelēkā valrieksta piepūlēšana atpūtas / izklaides brīžos robežojas ar klaju destrukciju. Oksimorons, jo, khm, pirmdien taču atkal vajadzēs izmantot to, kas palicis pāri.
Bez viesmāksliniekiem te nu nekādi. Satīna kolēģis Su$hi Takeout, piedaloties gan vokāli, gan ar bītiem, lieliski papildina ar dažādām mūsdienīgām atsaucēm pilno Carguru, kur autors izsaka nožēlu, ka apkārtesošos cilvēkus un visu pārējo nevar nomest, kur pagadās, kā uz īsu laiku īrētu auto. Nu, vismaz nevar iemest Daugavā, kā Bolt zaļumus. Turpinājums Kandiru drusku atsauc atmiņā leģendāro Pilsētas meiteni. Kandiru (Vandellia cirrhosa) ir nešpetnas parazītzivtiņas, kas spēj izaugt garumā līdz 40 centimetriem. Sauktām arī par vampīr- / zobbakstāmo zivīm, kandiru ir nelāgs ieradums - ielīst upura urīnvadā. Jupis rāvis. Var noprast, ka šeit autors šos sātana radījumus salīdzina ar izjūtām, kādas pārņem, esot ne tajā veselīgākajā apsēstībā ar ne to atbilstošāko daiļā dzimuma pārstāvi.
Ar Gumijām apjoztas banknotes un dzimumorgāni uz KayJay muzona neko pārāk svaigu nenes, jo savas simpātijas pret naudu un glaunu dzīvi autors nekad nav centies nomaskēt. LinkedIn meiča ar Satīna barveža Krivenchy piedalīšanos parāda nākamo līmeni aiz Tinder šmarām, kad ar pliku tam-taram ir par īsu, lai rastos paliekoša interese. Arī veči prot rakt zeltu, don't get it twisted. Turpinājumā uz Teacha's bīta gabals Stabili ienākumi kādam var izsaukt zināmu devu skaudības, bet, runājot autora vārdiem, ja izdodas atbrīvoties no mūžīgā cietēja mentalitātes, uz panākumiem nav ilgi jāgaida. Teorijai nav ne vainas. Prieks dzirdēt, ka tas darbojas arī praksē.
Ir vai nav tas Neticami, bet nevar noliegt, ka autors nekad nav centies slēpt savu nepatiku pret apkārt valdošo ignoranci un aprobežotību. Man gribētos domāt, ka vienīgās robežas mēs sev nospraužam paši. Tai gan pirms Eliota abriviatūras tekstos ievija Krivenchy (tad vēl zināms kā Alexx Dynamo) dziesmā Klio, arī šajā albumā ne vienu reizi vien dzirdam vairākus precīzi izvēlētus saīsinājumus, lielākoties rindu beigās. Jā, arī Eliota repertagā dzirdējām pāris piemērus (nē, es vairs nestrādāju maximā, wink wink). Kopā ar albuma skaņas cilvēka rolanda če mīnusu šis varētu būt mans iecienītākais albuma treks.
Sasmējos, Labenieka g-mix klausoties. Kā '08. gada Sērijās, kur plati noslēdz Panika no Skuteļa Degvīns un Cīgas (2007), kur blakus PKI kolēģiem AKE'm, KasPim, Edavārdiem un ansim Eliots iesprauda savu pantu uz 181h muzona, arī šeit ir maķenīt līdzīga situācija, tikai citā sastāvā. Necik sen Kreisā Krasta rindās tikušais Eliota bērnības dienu čoms Melikols lieku reizi pierāda, ka bez problēmām spēj ielocīties arī straujākā taktsmērā. Un, protams, Top Suns. Bazara nav. Izcils finišs.
ahūna vērtējums: Ko lai saku. Tas ir tas Eliota sūds. Gaidām videoklipus. Laiki, kad Šeit tikai Gustavs māk lasīt uz desmit jau labu laiku ir aiz muguras. 10/10
Šo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēstJautāju, kas par to slimošanu ar AIDS trekā Neticami. Kāds saprata?
AtbildētDzēst