Wiesturz (mūsdienās WX, īstajā vārdā Viesturs Jegorovs) jau kopš 00'o gadu paša sākuma rēgojas pie LVHH apvāršņa. Pēc pāris LP un EP viņš palaiž apritē hiphopZ.lv, par ko domājams, ne tikai es viņam varu teikt lielu Paldies. Iet gadi, un izveidojas Runu Zāles sastāvs, kur bez Wiestura ietilpst arī Reinšteins, bū-š (mūsdienās BUSH), Georgs, Rectus Regulus, Rolexus (R.I.P.), Kaņepe un Halfstafs. Melnās, vertikālās matu cirtas nomainījis uz piezemētāku frizūru, Tumsas pavēlnieks '08. gadā mums piedāvāja savu, ēēm... trešo albumu? Ceturto? Katrā ziņā nākamo aiz 2004. gadā izdotā Ar dzejas spārniem pār mākoņiem. Un pagaidām pēdējo, ja runājam par autora soloalbumiem. Atminos, kā, cerību pilns, gāju uz Streetshop Tērbatas ielā, jo oficiālajā albuma izdošanas dienā man likās pašsaprotami, ka tikšu pie kompaktdiska. Aplauzos, protams. Tas nekas, pats pēcāk matricā sarakstīju, cik ta' tur tā darba.
Iespējams, pirmo reizi dzīvajā Wiesturu redzēju Liepājā, kur bija kaut kāds koncerts, kur uzstājās arī Gustavo ar R-Vi, Ozols ar Kurtu, Riga Scratch Posse (AG, Raitis, Krii un Monsta) un Runu Zāles mākslinieki. Nedaudz spilgtāk atminos koncertus Studentu Klubā, kad no Liepājas speciāli bizoju uz Rīgu reperus raudzīties. Uh, kā man tur patika. Jau biju pazīstams ar viņu daiļradi (par šo to pat samaksāju naudiņas), bet dzīvajā dzirdēt reperus, kurus Liepājas paziņu vidū laikam klausījos vienīgais, vienmēr bija patīkams piedzīvojums. Cik gan maz reizēm vajag pilnai laimei.
Esmu aizmuldējies, atvainojos. Kammanputra, tātad. Bez Wiestura albumā piedalās arī viņa domubiedri no Runu Zāles - bū-š un Reinšteins, kā arī DJ Krii. Kam te kuri bīti, te īsti nav norādīts, bet es tomēr miglaini atceros pāris muzonu autorus.. par to vēlāk. Wiestura mūzikā neatradīsim trīsvārdu rīmes un metaforu džungļus, bet visi nevar būt Elioti un anši. Un nevajag arī. Pats autors par albumu saka, ka tā nosaukums pilnīgi neko nenozīmē, bet ja kāds grib - var droši meklēt kādu dziļāku jēgu un par to kādam pastāstīt. Viss albuma saturs ir pilnīgi izdomāts, šeit nav jāmeklē saistības ar reāliem notikumiem vai faktiem no paša mūziķa dzīves. Tam ir izklaidējošs raksturs un to nav ieteicams klausīties cilvēkiem ar vājiem nerviem. Es pats par saviem nerviem nesūdzos, tāpēc... lai sākas izklaide.
Savdabīgu pasaules uztveri mēs varam piedēvēt katram otrajam pretīmnācējam. Wiesturz ir viens no tiem, kuri to izliek uz papīra un pārvērš par skaņu, aicinot klausītāju tajā ielūkoties. To, vai Kammanputra ir turpinājums iepriekšējiem darbiem, vai skatāms kā atsevišķs veselums, grūti pateikt, bet iepriekšējā tematika turpinās, proti, nāve, kapenes, pazeme, dvēseles un tumsa. Kā kino skatoties, citam patīk romkomi, citam šausmenes. Es varbūt neesmu lojālākais asiņu fans, bet spēju novērtēt labi padarītu darbiņu. Mirsti, mirsti.. Ko tu gaidi... jau pašā sākumā tieku aicināts otrpus zālienam. Te laiž iekšā visus, bez face control.
Te sākas mūsu ceļojums. Mēs kāpām pazemē (piedaloties DJ Krii) ir viens ellīgi rojāls gabals. Liekas gan jocīgi, ka autors sevi pozicionē kā hiphopam neadekvātu, jo gan jau, kā viņam, tā mums nav nekādu šaubu par to, cik hiphops ir dažāds, gan iekš, gan ārpus Latvijas robežām. Mēs kāpām pazemē nenoliedzami ir viens no pilnmēness plates hailaitiem. Šo dzirdēt dzīvajā man ir kaifs katru reizi. Spokainais bīts kopā ar ikonisko Wiestura vokālu ieved citā realitātē. Nudien labs sākums.
Uzskats Hiphops ir miris, kas aprobežotākos prātos valda jau kopš neatminamiem laikiem, ir ne tikai smieklīgs, bet jau pašā saknē absurds, tāpat kā viedoklis Es vienīgais daru īstu, pārējie ir feiki, kas, būtībā, ir viens un tas pats. Novirzījos no tēmas. Nevar neievērot, cik mierīgās noskaņās ieturēta vairāk nekā puse Kammanputras. Nekropole, Čuksti, Aizved mani, Tās labās dienas, Trešais liktenis, Viņš pazina pilsētu un Kur sapņi pārlaida naktis. Iepriekš Slimais Uldis jūtīgākām sirdīm lika salēkties biežāk. Krasi nomainīt noskaņu, pieturoties pie tās pašas pildspalvas... Nu, var arī tā, kādēļ gan ne.
Reizumis manu prātu pārmāc ziņkāre. Izcils piemērs - Delisnack brūnā mērce, ko tur vienmēr paņemu pie frī kartupeļiem ar sieru, sīpoliem un bekonu. Es zinu, ka ēstuves mājaslapā gan jau kaut kur var noskaidrot šīs mērces sastāvu. Vai uzprasīt darbiniekiem, pofig. Bet es to nedarīšu, jo, lai arī cik ļoti man kārotos iegūt šo informāciju, neziņā ir kaut kāda burvība. Wiesturz ir mana 'brūnā mērce', lol. Es no vienas puses labprāt uzzinātu visu sīki un smalki, kā, ko un kur viņš iepazinās ar repu, kā Runu Zāle sanāca kopā utt. Šī neziņa ir daļa no tā, kas man šajā izpildītājā šķiet pievilcīgs. Nav tā, ka es par visiem pārējiem LVHH darboņiem visu zinātu sīki un smalki, bet šis varētu būt atbilstošākais veids, kā raksturot manu attieksmi šajā jautājumā.
Zināt nenozīmē saprast un otrādi. Klausoties Kammanputru, brīžiem mēģināju saprast, nez, kā Wiesturz raksta? Vai viņš uzliek fonā bītu un pie sevis bubina, pārliecies pār rakstāmgaldu, līdz uzrakstītais izskatās gana garš, lai būtu saucams par tekstu? Vai tā ir kā brīvruna uz lapas? Domāju, ka katrs autors, aizstāvot sevis radīto, uzskatīs, ka jebkura rinda, jebkurš vārds tekstā atrodas, jo tā vajag. Rakstot maķenīt ārpus struktūras (ne tik ārpus, kā mono daiļrade), šādiem attaisnojumiem zūd vajadzība, jo vienlaidus tekstā filleri nav nepieciešami. Vismaz es tā domāju. Nezinu un nesaprotu, bet domāju. Vēl es domāju, ka Katram skolniekam (Reinšteina muzons) jābūt katrā LVHH pleilistē.
ahūna vērtējums: Par Wiesturz'u var teikt, ko grib, bet otra tāda LVHH scēnā nav un nebūs. Vai tas ir labi, vai slikti, ne man spriest. Par tiem vājajiem nerviem gan varētu būt nedaudz pārspīlēts, jo, piemēram, blakus Psycho Logical komandai šīs ir šūpuļdziesmas.
Kammanputra @ soundcloud (oriģinālajā albuma versijā gan redzami 15 treki, nevis 10, bet lai jau)
Komentāri
Ierakstīt komentāru