Pilns cietais disks līdz lūpai, sarakstītu matricu kalni... Ķert un grābt visu, kas jebkad ir ticis izdots LV repā, man agrāk bija ļoti raksturīgi. Tagad, zin'... Tā visa ir tik daudz, ka arvien biežāk izvēlos iespēju savu uzmanību uz notiekošo koncentrēt vien retos brīžos. Parasti — ja albumu izdod man pazīstama persona (sk. dažus iepriekšējos ierakstus). Vērtīgāk šķiet ar mūsdienīgu aci atskatīties uz jau iznākušajiem reperu darbiem, prātā, protams, paturot to, ka tajā laikā bija savādāk, tad nebija tas iNtErNeTs utt. Kaut kāds jau bija. Un, to izmantojot, bija iespējams sekot līdzi dažnedažādām ziņām par notiekošo otrpus Atlantijas okeānam. Bet, ja šīs piekļuves mutuļojošajai informācijas straumei nebija tik daudz, kā gribētos, nācās visu darīt pašam. To mums lieliski pierāda ansis (īstajā vārdā Ansis Kolmanis), kurš tajā laikā darbojās apvienībā [KjP] jeb Kjemeru Pensionāri, kā arī grupējumā Ritmiskās Runas. Ja es pareizi atceros, KjP nosaukuma izvēles pamatojums bija tāds, ka pensionāri ir smieklīgi. Jā, ir gan. Daļēji tādēļ, ka viņu vecums dod zināmas tiesības uz pohujismu. Un, iespējams, tieši tas reizumis mēdz radīt smieklīgas situācijas. Ķipa, tik vecs, ka aizmirsa, kā dot sūdu.
Es atminos, kā, bakstoties iekš DC++, meklēju šo ierakstu. Rakstot 'ansis', man piedāvāja vienīgi Beikersfīldas ņūmetālistus Korn (1993) un viņu leģendāro skaņdarbu Twisted Transistor (2005) (P.S. videoklips ir vienkārši batshit insane). Paklausījos Korn, bet vienalga gribēju atrast ansi. Un te man uzsmaidīja milzumliela laime – gluži netīšām savā īpašumā ieguvu ne vien 111, bet arī tā instrumentālo, šķiet, koncertiem paredzēto versiju. Cool. Ejam tālāk. Albuma koveru klāj, ēmm.. trīs groteska paskata vieninieki, autora vārds un brīdinājums par albumā sastopamu necenzētu leksiku. To pēdējo īpaši centīšos sameklēt, jo šobrīd, bez svaiga atkalatskaņojuma, nekādas ierakstā dzirdētās rupjības prātā neuzpeld. Varbūt tas mazais Ķemeru velns nav nemaz tik melns bijis, kā pats sevi centies nomālēt. Spiežam play.
Nu tad tā. Mākslinieks. Tā ansis savā Intro jeb Priekšvārdā sevi nosauc. Par fucking mākslinieku. Nevarēju nepaskatīties Tēzaurā: mākslinieks, redz, ir cilvēks, kas darbojas kādā mākslas nozarē / izpildītājmākslā; cilvēks, kas sasniedzis augstu meistarību / pilnību (kādā praktiskās darbības nozarē). Labi, lai ir mākslinieks. Ja nu kādam ir gadījies CD nopirkt, tur esot mp3 fails ar komentāru + visu dziesmu teksti. Tas laikam tiem, kuri nesaprot, kamēr neizlasa. Ņemot vērā šī albuma iznākšanas gadu, diezgan skaidri iezīmējas, kurai tā saucamajai repa nometnei mazais jūrmalnieks ir juties piederīgāks. Kompozīcijās dzirdami klasiskie taktsmēri, ja tā var izteikties. Būmbeps parastais? Zin' kā.. Jebkurš no jums var pašam autoram uzjautāt, kas viņa pirmo soloalbumu ir visvairāk iedvesmojis. Atbilde gan jau būs viena un tā pati visos gadījumos – WieStuRz - Ar dzejas spārniem pār mākoņiem (2004). Katram iesaku uzmeklēt un noklausīties. Mad trip.
Sajūtas, sajūtas... Es te varētu izplūst un ilgi jo ilgi vārīties par sajūtām, ko manī raisa šis albums. Nē, pieiesim lietai pragmatiski – autors sava laika andergraunda līdzgaitniekus dēvē par Īstajiem, kurus ir jāmeklē, nevis īstie met tev savus diskus kabatās. Indivīdi, kuriem izpratne par repu ir, khm, pieticīga, tiek dēvēti par miera ļaudīm. Un te mums vēl ir ruksis reklāmā. Tā varētu būt Limpo limonāde, bet neesmu 100% drošs. Sasmējos par paradoksu momentā, kad ansis to labo repu sauc par baltu runu, lai apmēram piecus gadus vēlāk rakstītu Melnos Pantus. Komunisma Instinkta Vergi izklausās pēc dissa urlām, no kuriem autors turpat Kauguros, iespējams, kaut kad dabūjis pa mici. Vismaz tā es dzirdu to dziesmu.
Ielas dzeja jeb reps anša dzīvē spēlē lielu lomu jau kopš viņa pirmajiem vairāk vai mazāk publiski pieejamajiem ierakstiem. Albuma tituldziesma 111 aptuveni tādu mesidžu mums arī piedāvā. Kāds var pieņemt lēmumu LVHH uzskatīt par kaut ko totāli garlaicīgu, bet te nu mēs visi esam.. jo neko diži interesantāku pagaidām neesam atraduši. Tituldziesmai seko Skaņdarbs – vienīgā man zināmā instrumentālā kompozīcija ar asu sižetu. Iespējamo scenāriju katrs var pats censties vizualizēt pēc savas gaumes un saprašanas. Dzirdami šāvieni, kliedzieni, neskaidra murdoņa un motorzāģa skaņas. Jācer, viss beidzās laimīgi.
Otrā manai ausij mīļākā dziesma ir Labvakar, Latvija (līdz pirmajai vēl tiksim). Tātad. Šeit autors stāsta savu stāstu par skumjajām lietām, respektīvi, par gadījumiem, kad, piemēram, kādā ģimenē dzimst bērns ar garīgu atpalicību. Slogs uz mūžu. Dziesmu pagarina solo, ko nevajag uztvert nopietni, bet tas kopējā skanējumā pat ļoti labi iederas. Autors apzinās, ka, klausītājiem par to pastāstot, varbūt tiešā veidā nevar ietekmēt esošo situāciju, bet katrā ziņā ir izdarījis drusku vairāk par tiem, kuri nav izdarījuši vispār neko. Un par to nav pat iedomājušies. Lai negruzī. Klausies mūs ieved visai absurdā ceļojumā, no kura biju spējīgs izlobīt tikai to, ka šī mūzika pārāk neraujas pie Vairas. Tā varētu būt atsauce uz Ozola ciemošanos pie mūsu exprezidentes. Jā, bija tādi laiki. Arī Eazy-E savulaik bija Baltajā namā, lol.
Nākamais ir skits Atelpa. Iesamplota sievietes balss no kāda vietējā raidījuma par hip-hop mūziku. Tā frāze savā tukšumā ir, maigi izsakoties, smieklīga. Atelpai seko Mazā, jautrā dziesmiņa. Hah, tagad saprotu vienu no ietekmju punktiem no Wiesturz'a albuma. Mistiski tripi, no kuriem katrs var izlobīt, ko vien vēlas. Piemēram, bažas par pārapdzīvotības problēmu uz šīs mazās, jautrās planētas Zeme. Dziesmas izskaņā dzirdami autora mēģinājumi skrāpēt plates. Ar kaut ko ir jāsāk. Lokācija jau pieskaras krietni konkrētākiem pavedieniem – mūsu attieksmei pret vietu, kurā esam izvēlējušies atrasties. Nezinu, kādēļ, bet mani nepamet sajūta, ka bītā dzirdu iesamplētas vilciena sliežu skaņas. Autors novērtē līdzcilvēkus, kuri Ķemeros ienes pilsētu, nevis te atstāj laukus. Tiek pieminēta arī laipošana starp kanalizācijas akām. Gan jau, ka tādēļ, ka vāki nopizģīti.
Kas ir dzimtene, ja dzimtene pēc mēsliem smako?
Arī mēslus var iemīlēt. Un tad ko..?
Ātri vien tuvojamies albuma noslēdzošajiem skaņdarbiem. Ka nenokavē sevī ietver visai interesantu novērojumu, ko autors plašāk izstāsta gabala beigās. Klausītājs tiek mudināts nesteigties notikumiem pa priekšu un izdzīvot katru dzīves posmu, vienalga, vai tā būtu bērnība, jaunība vai vecumdienas, ja tādas ir paredzētas. Jo neko jau nevar nokavēt – kad būs, tad būs. Un tagad – mans mīļākais albuma gabals Karantīna. Autora (toreizējais) mizantropisms izskan katrā rindā. Un šeit (beidzot) sadzirdu necenzētu leksiku, par ko jau tikām brīdināti. Jūtama klaja nepatika pret indivīdiem, kuri trenē ķermeni, prātu atstājot novārtā. Galējības nekad nav bijusi laba ideja. Pārāk augstu netiek vērtēti arī tie, kuri konfliktus risina ar dūrēm, kā arī tie, kuri blato ar aizmuguri.
Tu esi baktērija, ar ko slima zemeslode.
Tu esi tārps ābolā, tu esi kodīga kode.
Un nu ir jāārstē, tikai bez aspirīna,
Tāpēc šeit nedrīkst ienākt, jo šeit ir karantīna.
Reāli sabesījos, kad atklāju, ka manā rīcībā esošajā 111 kopijā neietilpst dziesma Tiešā runa. Nu neko, atradu youtubē, tam-taram un gatavs. Varētu būt pozitīvākais albuma gabals. Tiesa gan, arī šeit ansis veic nelielu uzskaitījumu apkārtējo rakstura iezīmēs, kas viņu nesajūsmina. Tiek aizskarts arī temats par vairīšanos no komercializācijas, par ko tajā laikā, proti, '05. gadā runāt bija zināmā mērā moderni.
Tiešā runa netieši runājošos tiesā
Un netieši tiesājošie nerunās vairs tiešām
Seko gabals, ko ansis ir iekļāvis arī savā The Best Of jeb izlasē Standarti – Piedodiet. Par ko mākslinieks mums vēlas atvainoties? Laikam jau par to, ka, ja nu viņš nākotnē nostājas pret saviem nule kā paustajiem uzskatiem, tad ir notikušas kaut kādas pārdabiskas lietas, ko viņš nav spējis ietekmēt, lai kā arī negribētu. Nu piedosim, piedosim. Kam negadās.
Spēcīgs albuma nobeigums šķiet Pēcvārds. Trīs lietas, ko autors lūdz paturēt prātā, jo sauc sevi par piederīgu hiphopam, ir it kā pašsaprotamas, bet reizēm mums ir nepieciešamība pašsaprotamo dzirdēt no malas, lai to pārvērtētu kā, iespējams, ko pavisam jaunu.
.. Un ir ar mani tādējādi saistīti, viņiem sveiciens.
Viens viens viens ir mans ziedojums, labā pusē ir teiciens,
Ka gudrs mācās no citu kļūdām, un es solos,
Ka būšu draugs katram, kas arī šitā tautu skolos.
ahūna vērtējums: anša pirmais soloalbums. Jau tad šo rīmju autors parāda savas personības šķautnes, producēšanā un pie mikrofona apgūto etc. Sūds drusku crazy. Tāpat, kā pats ansis.
Komentāri
Ierakstīt komentāru