 |
| Pamestām rūpnīcām, piekritīšu, ir zināma burvība.. |
Nebija grūti 2000'o gadu pirmajā pusē izsekot līdzi visam LVHH piedāvājumam. Neraugoties uz to, ka jau tad mājas apstākļos varēja radīt nudien klausāmu mantu, ja bija iegādāti nepieciešamie pribambasi, vien retais kaut ko izdeva oficiāli. Varbūt Gustavo vainīgs, ka latiņa bija tik augstu. Tomēr pastāvēja uzskats, ka atsevišķi ieraksti tai latiņai ir bīstami pietuvojušies un būtu jādzird katram vietējā repa klausītājam. Pie tiem pieder repera bū-š (tagad BUSH) diskgrāmata Nevietā.... Tāda paša formāta ierakstu Zemapziņas Laboratorijas Ziņojums (2005) izdeva arī Runu Zāles kolēģis Reinšteins, bet par to citreiz. Diskgrāmata.. Jūs pat iedomāties nevarat. Pateicoties Valters un Rapa, latviešu reps bija atrodams arī grāmatnīcās. What a time to be alive.
Atļaušos pārpublicēt fragmentu no vienas senas apollo.lv intervijas.
– Savos tekstos es nerunāju par lietām, kas notiek apkārt, bet gan par to, ko un kā es redzu. Rakstu tāpēc, ka nevaru nerakstīt. Elpoju hiphopu 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā. Dzīvoju ar pārliecību, ka dzīve pati par sevi ir māksla. Hiphops ir mana māksla. "Runu zāle" ir mans hiphops...
– Kā tu iepazinies ar hiphopu?
– Atceros, kā 1994. gadā tirgū nopirku «Cypress Hill» kaseti un braucu mājās klausīties. Sētas čaļi sauca ārā, bija jāiet risināt ikdienas lietas, bet man tā mūzika… Neaizgāju. Kopš tā laika arī sāku staigāt platās biksēs. Tomēr tā nopietni tas sākās kādā 2000. gadā. Tad sāku taisīt muzonu un rakstīt tekstus. Pakāpeniski iepazinos ar pārējiem «Runu zāles» vīriem, un tālāk jau viss notika pats. Sākās koncerti, un nu ir albums!
– Pastāsti par savu pirmo albumu!
– Tas ir stāsts par pilnīgu citu pasauli, kuru es esmu nosaucis par Nevietu. Tam visam nav nekāda sakara ar normālu cilvēku…
– Pat ne ar Maiklu Džeksonu?
– Heh, pat ne ar Maiklu! Tā ir cita pasaule, kuru es pats kā vīziju esmu uzbūris. Albums ir viena no 1000 versijām par mani. Bet es zinu, ka katru manu teikumu var uztvert dažādos variantos, un nejūtos atbildīgs par to, kā kurš dzird un saprot! Albumā ir 18 dziesmas, kam klāt ir 80 lapaspušu biezs dzejoļu krājums. CD jāklausās viss kopā, nevajag dziesmas raut ārā no konteksta. Kāpēc? Jo katra nākamā dziesma skaidro iepriekšējo! Pirmā dziesma ir «Visu redzu». Jūs jautāsiet: «Kā tu vari visu redzēt?» Atbildi sniedz otrā dziesma «Melnbaltās bildēs». Ja kādam vēl kaut kas ir neskaidrs, teiksim: «Kas — tu krāsas neredzi?», viņš atbildi var atrast trešajā un ceturtajā dziesmā «Kad», «Rīga salst».
– Kāpēc albumam līdzi nāk grāmata?
– Ir tāda lieta kā hiphops, kas pašlaik ir viens no izplatītākajiem mūzikas stiliem pasaulē. Klubos, katrā otrā mašīnā skan hiphops, bet mūsu sabiedrībā valda uzskats, ka Latvijā hiphopa nav! Vienkārši neesot! Grāmatas mērķis bija parādīt, ka ir un ka tas nav tikai jaunu puišeļu lēkāšana un sprēgāšana. Tā ir saturiskākā mūzika, jo patiesībā vienā dziesmā ir ap 400–500 vārdu. Mērķis ir arī parādīt, ka reps, kas ir runa, ko runā ritmā, ir dzejas forma. Pat baudāma dzejas forma. Arī cilvēkam, kas klausās tikai hiphopu, likt paņemt rokā grāmatu un atgādināt par tās spēku.
Spiežam play.
Ievads sākas ar vārdiem Runu Zāles ieraksti Pazemes Skaņās. Kādēļ tā? Izrādās, laikā, kad, Wiestura studijā Pazemes Skaņas paralēli tapa Nevieta un RZ dalībnieka Rectus Regulus albums Amor Ad Mortem (2006), gadījās tehniska šmuce, kā rezultātā bū-š'am nācās doties ciemos pie Rolexus (R.I.P.) uz Talsiem un ar Reinšteina palīdzību no jauna pārrakstīt visus vokālus, lai pēc tam mērotu ceļu atpakaļ uz Rīgu un visu salīmētu kopā. Tā nu šis albums tapis, var teikt, divās studijās.
Jau pirmajā albuma dziesmā bū-š sevi parāda kā augstas raudzes vārda meistaru un uz laikabiedru bītiem plūst ar fonētisku eleganci. It kā vairumam pašas par sevi saprotamas lietas viņš mums atklāj no jauna, jo, nu, neviens taču nekad neieklausās. Varbūt šoreiz..? Vokālā dzirdams, ka bū-š dzīvi pavada smaidot un nelabvēļiem nemēdz veltīt nedz savu laiku, nedz enerģiju.
Dziesmā Visu redzu seko krietni vien drūmāka noskaņa. bū-š pauž plašu emociju un novērojumu spektru. Dzirdam shout-out pārējai RZ komandai, pārdomas par alkohola ietekmi un šķietamo pievilcību, pretošanos citu nospraustajām robežām, tukšas komercijas lētuma nopelšanu un mūžīgo skriešanu vāveres ritenī. Autors skaidri zina, kas viņš ir un ar ko nodarbojas, nemēģinot sev piedēvēt dižgara titulu. Noslēgumā sulīgs trīsstāvnieks.
Es par izpildītāju b.o., kurš piedalās dziesmā Melnbaltas bildes, līdz šim neko daudz nezināju. Tātad. b.o. jeb Valters Bože jau vairāk nekā desmit gadu dzīvo ASV, konkrētāk - Lasvegasā un Maiami. Valters savulaik plūcis laurus festivālā TreFira. Ap to laiku, proti, '01.-'05. gadu notikusi iepazīšanās, muzikālas sadarbības, kas vēlāk pāraugušas draudzībā. bū-š viņu uzskata par vienu no talantīgākajiem 00'o gadu pirmās puses jaunajiem reperiem.
Ja ņemam vērā autora teikto, proti, ka katra albuma dziesma skaidro iepriekšējo, šeit stāsts nenoliedzami turpinās. Rodas sajūta, ka bū-š ar savu pildspalvu uzsvērti nonivelē apkārtējās sabiedrības, khm, sapratni par to, ko, kā un par ko viņš runā. Pat ja kādas rindiņas atrašanās savā vietā man var likties apšaubāma vai pat lieka, tas viss tiek pasniegts ar vajag tā un ne savādāk attieksmi, pie kuras man vēl jāpierod. Ķipa, ja negribi, neklausies, bet, ja klausies, tad nedirs. Par laimi, šī ir tikai viena no 1000 versijām par viņu.
Nekādas konkrētas substances vārdā nesaucot, nonākam laikā, Kad (skit) (fragments no kādas pasaku skaņu plates vai tml.) Rīga salst, kur kopā ar bū-š'u piešķiļ biedrs Rectus Regulus. Sākoties mistiskai burvībai, laiks un telpa iegūst jaunus apveidus. Nezinu, man tas process parasti tikai miegu uzdzen. Katrā ziņā, vīri dodas līksmā lidojumā pāri galvaspilsētai. Pārāk sūdīgu tripu neviens nepaķer, par ko prieks. Tematika lieliski saspēlējas ar Rectus'a īpatnējo skaitīšanas manieri (līdz viņa soloalbumam gan jau vēl tiksim). Garāmejot tiek pieminēti arī 2002. gada vasaras notikumi, kad kāds 36 gadus vecs psihiski nelīdzsvarots kungs vārdā Silards, kad vēl nebija dzeloņdrāšu un novērošanas kameru, neatlaidīgi rāpās pa Vanšu tilta vantīm un taujāja pēc eklēriem (eklērs - iegarens plaucētas mīklas veidojums ar krēma pildījumu un glazūras pārklājumu). Hah, biju jau aizmirsis par to jestro atgadījumu..
Vienatnē tiek pārcilāta Domu krava, kur, iespējams, pateicoties iepriekšējam lidojumam, atradīsim kādas svaigas vēsmas. Tā pati nepatika pret pelēcīgo un neko nesaprotošo vairākumu un liekiem izskaistinājumiem, kas, ja tā padomā, tomēr izceltos uz pelēkā fona. Zīmīgs novērojums - ja mēs pie kaut kā pierodam, no tā nav viegli tikt vaļā. To var attiecināt uz praktiski visu, ko redzam sev apkārt, vienalga, vai tas būtu komforts, netaisnība vai elpošana. Autors norāda arī, ka mēs pārāk uztraucamies par citu viedokli, savas domas bieži vien atstājot novārtā. Par to der padomāt. Mani nepamet sajūta, kuru vēlāk mēģināšu noformulēt. Pagaidām nevaru pielikt tai pirkstu.
Sapņus no domām atšķir ne tikai mūsu horizontālais vai vertikālais novietojums, bet arī kontrole. Domas mēs parasti spējam kontrolēt. Daudz retāk to var attiecināt uz sapņiem. Dziesma Tikai sapnis mūs ieved absurdā vīzijā. Arī man naktīs reizēm ir gadījies pieredzēt tādu kiš-miš ar rozīnēm, ka vai nu. Un tad es tāds nosvīdis no rīta pamostos un domāju, kas tas ellē ratā vispār tāds bija. Protams, ja atceros redzēto. Un otrā panta vīzijas man liek meklēt definīciju, lai precīzi noteiktu, ar ko sapnis atšķiras no murga. Es atradu. Arī jūs varat pameklēt. Un bijušais Irākas prezidents Sadams Huseins (1937-2006) šīs dziesmas ieraksta brīdī vēl nebija striķī pakarināts.
Šīs rindas paturiet prātā. Pie tām vēl atgriezīsimies, kad bū-š un Wiesturz izdos rudeni.
Ir tā, ka bagāts ir nevis tas, kuram ir daudz, bet tas, kuram ir pietiekami. Dziesmā Bagātība ar Georga piedalīšanos runa, protams, nav par naudu. Par ko tad? Kāds teiks, ka par vērtībām. Vērtība ir īpašību kopums (piemēram, priekšmetam, vielai, parādībai, darbībai), kas nosaka (to) praktisko noderību, izmantošanas iespējas, ietekmīgumu. Vērtība vienmēr tiek piešķirta, tā nekad nerodas pati no sevis. Un tas vienmēr ir subjektīvi. Georga pantu atļāvos patīt uz priekšu. Tā autoram tas, iespējams, likās vērtīgs.
Uh, kas par bītu... Spēcīgākā adata uzmanību piesaista jau ar pirmajām notīm. Joprojām viens no maniem Nevietas favorītiem. Šeit bū-š'am piepalīdz Reinšteins, Rolexus un Kaņepe, kurš iesāk šo kačku. Tiek aprakstītas izjūtas, kas reperus mēdz piemeklēt uz skatuves. Hiphops tiek pozicionēts kā pieaugušo cilvēku mūzika, cenšoties apgāzt tolaik iesakņojušos mītus, ka neviena nopietna persona neko tādu neklausās. Neiztrūkst arī visurklātesošais sāncensības gars un savstarpēja pozitīva konkurence. Žanra jaunpienācēji tiek brīdināti, ka ne kuram katram ir pa spēkam iekustināt klausītāju pūli. Tiešā nozīmē to izdarīt vispār nebūtu iespējams. Nu, varbūt vienīgi ar granātu.
Ja bū-š hiphopu pielīdzina narkotikām, Reinšteins savā pantā to saista ar pirātiem, kas arī mēdz iztīrīt kabatas. Varam pievilkt klāt arī mūzikas pirātismu. Kā dažus no saviem favorītiem viņš piemin Bronksas reperi Krs-ONE (1965) un Kvīnsas kolektīvu A Tribe Called Quest (1985-2017). Ņujorka, vecīt, ar to nav joki.
Albuma saimnieks nekautrējas paust nepatiku pret haltūru, ar kuru pats nereti mēdz saskarties. Starp atsaucēm uz Hārlemas dārgakmeni Big L (1974-1999) un brutālo Bruklinas ebreju Ill Bill (1972) (joprojām Ņujorka) viņš apraksta tekstu radīšanas procesu kā izkļūšanu no ikdienas rutīnas, kurā, gribi vai negribi, grūti ļaut lidot svabadajam garam. Dziesmas noslēgumā RZ idejiskais tēvs Rolexus ar vārdiem Nepisies bet pis veic tādu kā kopsavilkumu. Mjā, ja eksistē kolektīvs, kā dalībniekus vieno kopīga doma un ideja, nav jābūt izbrīnītam, ja visi četri Adatas panti atgādina cits citu, protams, uzsverot katra emsija atsevišķo pieeju un rokrakstu.
Gustavo muzons un Pasaka par princesi sniedz patīkamu atelpu. bū-š atrāda savas stāstnieka prasmes, par lirisko varoni izvēloties drošā, aizsargātā vidē augošu bērnu. Vidē, kur nekas netiek liegts un nekā netrūkst. Kur viss ir rozā un pūkains, mazajām actiņām kāri tverot vecāku uzburto realitāti. Tomēr, gribot savai atvasei visu to labāko, var gadīties sniegt lāča pakalpojumu. Loģiskā vēlēšanās paraudzīties pāri pils mūriem bez iepriekšējas sagatavošanās tam, kas tur atrodams, reizēm var novest pie sakropļotas vērtību skalas ar vieglu fentanila piegaršu. Skaists skaņdarbs. Tik baltas pūkas vējā kaisa...
Es Mierīgā garā uzskatu par savu iecienītāko albuma dziesmu. Tā mani paņem kaut vai tikai ar pacilāto noskaņu, jo, būsim godīgi, pat pēc vairākām noklausīšanās reizēm manī tā ar neradās vēlme par visām varītēm censties noskaidrot, kādas pasaules gudrības te ir paslēptas. Šī dziesma neliekuļojot piedāvā tieši to, ko vēsta tās nosaukums.
Nākamā plūst Upe. Tā plūst un mainās. Ideālā variantā prom tiek aizskalots vecais, tā vietā nesot ko jaunu. Būtu jau labi. Upei būtu jānes pārmaiņas, bet diemžēl tā bieži vien skalojas uz riņķi. Mūžīgais netaisnību uzskaitījums jau tad arī man likās stipri banāls, proti, cik var malt par vienu un to pašu, nepiedāvājot tūlītējus risinājumus. No otras puses, šķiet negodīgi no mūziķa prasīt ko tādu, ko viņš nevienā momentā nav solījis. Nodēvējot sevi par patiesības sūtni, autors mums piedāvā vēl vienu sevis versiju. Es gribētu tai ticēt. Un lai DMX (1970-2021) vieglas smiltis.
Tēzaurā rakstīts, ka Izmisums ir emocionāls stāvoklis, kam raksturīga pilnīga bezcerība, nespēja saprātīgi apsvērt un mērķtiecīgi rīkoties. Kas bū-š'am un Wiesturam liek tā justies? Bītā skanošā trauksme pasvītro apziņu, cik maza patiesībā ir mūsu loma. Kādēļ? Kādam trūkst ambīciju, citam pašdisciplīnas. Var tīkot pēc varas un tās sniegtajiem labumiem, cik tik uziet. Un var izvēlēties ērtu (patiesībā ne īpaši) izmisuma pozīciju. Runā jau, ka izvēle esot vienmēr.
Pirms padsmit gadiem projekta Taksometru sesijas ietvaros bū-š norepoja dziesmu Vēja dzejoļi. Arī agrāk ir sanācis pamuzicēt taksī, bet šī bija pirmā reize, kad tas notika skaidrā prātā un kameras priekšā. Sirsnīgs vaibs, ko lai saka. Jauki, ka, lai gan autors sakās esam centra puika, prieks, ka par dabu un tās norisēm viņš nav aizmirsis un gan sev, gan mums visiem to mīl atgādināt. Otrā panta personificēšanās ar vēju ir viens no albuma high-light'iem.
Dziesmas Izredzētais videoklips patiesībā bija kādas studentes veikums, kur bū-š pakļāvās norādījumiem un dresūrai, jo galu galā ieguvēji bija abi. Redzam cilvēkus ar banānu kastēm galvās un mākslinieku, kurš ap to laiku piedzīvoja krasas frizūras izmaiņas (vienīgais dredainais, kurš vēl ir saglabājies līdz mūsdienām, laikam ir trakaMelodija). Viņš ir izredzētais, jo uz kastēm pieraksta dzeju, nevis tās valkā kā cepures. Kaste nepārprotami kalpo kā simbols dažādiem ierobežojumiem, no kuriem var izbēgt, noņemot to kasti nost.
Ārpus pārējām albuma dziesmām, Ceļotājs, kā arī abas nākamās ir teksta apjoma ziņā vienas no īsākajām. Ceļotājs atrodas tagadnē. Šeit un tagad. Esot nepārtrauktā virzībā, ir iespējams redzēt un piedzīvot daudz vairāk, nekā atrodoties dīkstāvē. Diezgan loģiski. Man pašam gan pilnīgi pietiek ar Google Maps. Un, kad iznāks rudens, redzēsim, cik tālu tas mūsu ceļotājs ir nonācis.
Tituldziesma Nevietā mūs lēnām ved uz albuma izskaņu. Atšķirīgie signāli, kas caurvij visu ierakstu, vismaz man nepalīdz tikt pie skaidrības, uz kurieni jāiet un ko ar visu līdz šim dzirdēto iesākt. Te nav nekādu pamācību, tomēr tās var atrast. Te vienlaikus ir un nav joku un izklaides. Vārdu nevietā mēs lietojam, vārdu savienojumos nevietā pateikts vārds. Kā sākumā varējām lasīt, Nevieta ir cita pasaule, kuru es pats kā vīziju esmu uzbūris. Kādēļ? Jo...
Viena neuzņemta filma mūs izvada nedaudz sērīgi. Melanholiskā noskaņa, kas vairāk vai mazāk (jau no vāka bildes) caurvij visu albumu, mūs atstāj bez kārotajiem punktiem uz "i", bet ar patīkamu apziņu, ka šajā vīzijā esam bijuši autoram līdzās. Vismaz tik tuvu, cik viņš mūs ir vēlējies tai pielaist. Viņš vai viena no 1000 versijām par viņu. Šis nav ieraksts, kura atskaņošanai pietiek ar vienu reizi.
ahūna vērtējums: Albuma tekstuālais vēstījums šad tad liek saraukt uzacis, jo netieku gudrs, kādu bū-š vēlējās redzēt savu klausītāju. Tie, kas kaut kādā veidā tika pie viņa dziesmām, lielākajā daļā gadījumu noteikti bija gana apķērīgi, lai nekas pāri galvai neaizlidotu. Varbūt reps ir paredzēts, lai to klausītos, nevis lasītu. Bet varbūt gūt pilnvērtīgu diskgrāmatas pieredzi man traucēja apstāklis, ka manā rīcībā nav taustāma eksemplāra. Diez, kurš pie tā vainīgs... 8/10
Komentāri
Ierakstīt komentāru